garām ejot

Laila Muktupāvela – tautas balss…cerams

Sestdienas, 26. maija avīzē “Diena” izlasīju ļoti labu Laimas Muktupāvelas rakstu. Viennozīmīgi tiek pausta lielākās tautas daļas patreizējais noskaņojums un attieksme pret notiekošo – vardarbību un vulgaritāti.

Nesakot sievietēm
Laima Muktupāvela, rakstniece

Aicinot sabiedrību aizstāvēt sievietes, mani palūdza uzrakstīt publisku vēstuli par dzimumu līdztiesības likuma nepieciešamību. Par to, lai publiskajā telpā nepieļautu seksismu pret meitenēm un sievietēm, lai seksuālo pakalpojumu pircējus sodītu, lai netiktu pieļauta vardarbība pret sievieti. Saņemot uzaicinājumu, biju pat tā kā pagodināta. Man jau patīk, ka sievietes darbojas.

Taču viss notika citādi.

Sparīgi uzrakstīju pirmo teikumu un… tā tas arī palika. Redziet, daļa manis tomēr balso par seksismu, bet to nedrīkstu teikt. Esmu par veselīgu seksu, par dziņām, kas ir cilvēka kā dabas daļas neatņemami elementi! Ja vien es varētu, pat paredzētu, ka ar likumu visiem būtu jādzīvo ilgi, laimīgi un mīlestībā!

Īstenībā manī sēž nobiedēta reāliste, bet to es nevienam nedrīkstu teikt. Tāpēc vēstuli neuzrakstīju. Es meloju, ja saku, ka esmu humāna. Redziet, esmu par nāvessodu. Jā! Bet es nedrīkstu teikt, tas nav moderni, eiropeiski, tāpēc es burbstu klusējot. Jo sevī, klusībā, esmu par nāvessodu visiem tiem, kuri savas dziņas apmierina, izmantojot bērnus un pretojošās sievietes. Galvu tādiem noraut būtu par maz, es klusējot domāju. Bet nesaku. Baidos no publiskas apriešanas.

Ja godīgi, tad riebekļiem, kuri ir mocījuši bērnus un sievietes savas labsajūtas dēļ, es novēlu izciest tādas pašas ciešanas, kādas viņi sagādā saviem upuriem. Zināt tādu ēdienu Spožā karpa? Zivi izceļ no baseina; turot aiz žaunām, aplej ar verdošu ūdeni, ātri notrauš zvīņas, atgriež vēderu, izņem zarnas, pāris reižu iešņāpj ar nazi filejā, aši iemērc verdošā eļļā. Ja ēdiens pagatavots pareizi, pasniedzot karpu, žaunas kustas, acis ir spožas, apceptais ķermenis vēl kustas. Dzīvs. Tāpat lai notiek ar Justīnes slepkavu, es klusībā domāju, bet skaļi nesaku. Tādiem lēnām vārīties eļļā, kamēr atlec viņu nešķīstās miesas. Tikai nesaku, jo tas ir pret cilvēkmīlestību un kristiešu publiskajiem vārdiem, ka ikviens var kļūdīties un ka ikvienam var būt dota iespēja laboties, bla, bla, bla…

Nelabosies. Zeku kodeksu par bērnu izvarotājiem zināt? Pat zemākās kastas ieslodzītajam ir tiesības nosist tādu, kurš nomocījis bērnu vai vecu cilvēku. Agrāk tādi neiznāca no labošanas iestādēm, man ir stāstīts. Kodekss paredzēja viņus nosist! Tās ir manas klusās pārdomas, ko es nespēju uzlikt uz papīra, lai zem tām vēl parakstītos citas sievietes.

Un vēl — otra mana daļa klusībā balso par to, lai tie, kuri vēlas seksot, lai to dabū, bet es jau to skaļi nesaku. Nu lai tiek viņiem — gan sievietēm, gan vīriešiem, bet to jau es publiski neizpaužu. Jo ir izteikts priekšlikums sodīt tos vīriešus, kuri seksuālos pakalpojumus pērk. Jo pieņemts prostitūtas nosodīt. Fui, viņām! Jā, jā, esmu par profesionalkām, kuras nodarītu to seksošanās lietu labi, bet nav jau pieņemts viņas slavēt. Lai ir tādas sievietes, kurām sekss patīk. Ar darba, sanitāro un nodokļu maksātājas grāmatiņu. Lai viņām būtu iespēja mācīties kvalifikācijas celšanas kursos, lai vīrieši nesaņemtu surogātu. Bet nedrīkst jau iepīkstēties. Lai tādi dīvaiņi, kas cīnās ar savām novirzēm, var mierīgi aiziet pie viņām, lai liek mierā meitiņas un puisīšus. Lai neapmierinās, skatoties uz mazu meitenīšu sāpēm, asarām un pirmajām asinīm. Lai netirgo dzīvos vergus.

Vēl vairāk! Ja varētu, es visiem veikaliem aizliegtu izlikt reklāmas ar pusģērbtām nepilngadīgām lolitām, kuru šķīstās mutītes uzkrāsotas — kā Nabokovs raksta — “…pēc izspaidītām ķiršogām”, kad viņas reklamē jogurtu. Savām rokām norautu plakātus, kur sievietes ar paplestām kājām, slapjiem zodiem reklamē… katlus vai pannas. Būtu mana teikšana, es bļautu uz ielu stūriem jaunajām māmiņām: “Māmiņas, klēpis ir svētums. Simboliski tas vienmēr tāds bijis! Piesedzams, apslēpjams! Atsedzot klēpi, izspīlējot milzu vēdera mākonī vēl nedzimušo bērnu, jūs pakļaujat to ļaunai acij.”

Ja tik es varētu, tad ar likumu pavēlētu skuķēm izjust viņu jaunību, skuķismu. Jā, jā, tā ir reklāmas vardarbība, seksisms, kas pusaugu skuķes mudina izskatīties kā palaistuvēm. Bet es jau nedrīkstu ne iepīkstēties. Kad nomurminu — vislabākās pretapaugļošanās tabletes ir vienkārši negulēt ar zeņķiem, tad paziņo, ka esmu vecmodīga. Kad vēlāk sievietes nevar tikt pie bērniem, ņemas, skaitīdamas auglīgās dienas, man atsaka, ka tā skaitās ģimenes plānošana.

Viņi blenž. Mūsu krūtis viņus bombardē. Ar pupiem atdauzām vīriešu jutekļus. Slēpta vardarbība. Pēc tam nebrīnīsimies, ka viņiem negribas mums bučot roku. Tikai seksu. Vēl kaut ko vairāk. Nepilnvērtības pilni, neapmierināti ar sevi un enerģiski karojošajām sievietēm, tādi uzbrūk meitenītēm.

Tāpēc es nerakstu vēstuli visu vārdā. Un nezinu, vai sievietes mani atbalstītu, ja es šajā vēstulē piebilstu, ka ar likumu būtu jālimitē krūšu, vēderu, kāju atsegšana publiskajā telpā. Patiktu, ja pa ielām atkailināti staigātu vīrieši? Nav dzimumiem līdztiesības, tiešām nav, es mulsi piebalsoju cilvēktiesību aizstāvjiem. Vīriešu žēl.

Bet sievietēm to nesaku.

Ņemts no http://www.diena.lv/kulturas_diena/lasit.php?&id=305919

Saite uz rakstu: http://www.ikdiena.lv/2007/05/27/laila-muktupavela-tautas-balsscerams/trackback/