http://www.ikdiena.lv/2005/04/06/jauns/

Tajā gan nekas nebija ierakstīts un sākotnēji man nemaz nebija savas adreses, bet turējos pie http://ikdiena.blogspot.com

Nākošajā Aprīlī 5 gadu jubileja!

JAM ikdiena - Ikdiena ar tehnoloģisku pieskaņu.

Vēstule tapusi pēc tam, kad CEO no “Victoria’s Secret” saka, ka viņus mazāk pērk, jo laikam jau esot pārāk seksīgi. Materiāls šeit.

Viens tulkots citāts no vēstules:
“…Paskaidrojiet man, kāpēc biksītēm maksimālais izmērs ir L, kas ir aptuveni 14 izmērs. Vai esat lasījujuši statistiku? Vai zināt, ka vidējai amerikāņu sievietei izmērs biksītēm ir L? Ko darīt pārējam “virs vidējā” kontingentam? ”

Domāju, ka situācija ir līdzīga arī Eiropā un Latvijā. Normālas miesasbūves cilvēks apģērbu iegādāties Latvijā var tikai caur zobu sāpēm. Sevišķi jau tas attiecas uz sievietēm. Saražots ir tikai kārno kaula kambaru vajadzībām esošas mantas.

Come on ražotāji, sāciet skatīties apkārt. Sivietes nav vidusskolas izmēros pēc 25 un vairāk gadu vecuma. No mājsaimniecības 1 lata 80 santīmus iztērējot sieviete…. Padomājiet vēlreiz.

JAM ikdiena - Ikdiena ar tehnoloģisku pieskaņu.

Un lielākā izmērā:

Fonts saucas triviāli un vienkārši – Groupsex

Pieejams te http://eknp.com/php/fd.php?f=groupsex

JAM ikdiena - Ikdiena ar tehnoloģisku pieskaņu.

Dagmāra – ar iežmiegtiem cičiem un izstieptām kājām nebūs viegli piedalīties ilgi nepiestrādājot pie plastikas.

JAM ikdiena - Ikdiena ar tehnoloģisku pieskaņu.

Skolas formas ir laba lieta. Jā, tā ir, ja vien skolas formas cena nav lielāka kā to apģērbu cena, ko bērnam vecāki var nopirkt vai iegūt mantojumā no savas vai citas ģimenes vecākiem bērniem.

Skolas formas atrisinātu daudz problēmu. Nav jau noslēpums, ka visi vecāki nav tik turīgi, lai savas atvases ietērptu pēdējā modes kliedziena šļūckurpēs, platbiksēs vai bokserjakā. Attiecīgi šos bērnus turīgākā slāņa pārstāvji bieži vien nežēlīgi apsmej. Bērni ir nežēlīgi. Formu gadījumā visi staigātu vienādi apģerbti un miers mājās. Daudzi, varbūt, iebilstu, ka “bērnam tiek apspiesta personība”, “nevar ierobežot bērnu (vecāku) vēlmi savu bērnu tērpt tā, kā viņš to vēlas”, bet cienītie turīgo bērnu vecāki – iemāciet saviem bērniem cienīt citus, mazāk turīgos bērnus, neraugoties uz viņa apģērbu vai iespēju pusdienās ēst saldumus un neveselīgu pārtiku no veikala, vai ar pagasta palīdzību piešķirtas brīvpusdienas skolā.

Visus, protams, nevar mest pār vienu kārti, bet vairākumu gan.

Ja skolas formu lietu realizētu gudri un saprātīgi, un ierēdņi tiešām dotu kādu efektīgu ierosinājumu, bet apģērbu ražotāji modernu un bērnu prasībām atbilstošu formu izskatu – rezultāts varētu būt labs.

JAM ikdiena - Ikdiena ar tehnoloģisku pieskaņu.

� ogad vēlējos to pasūtīt uz mazāku termiņu nekā gads – 3mēneši. Tikai tāpēc, ka domājam mašīnu pārdot un lai nebūtu tik liels čakars ar polises pārnešanu, nopirktu to uz mazāku termiņu.

Atcerējos nesen tik ļoti reklamēto IF Latvija piedāvāto iespēju – nopirkt polisi internetā. Iegāju viņu OCTAs online pasūtīšanas versijā, ievadīju parametrus un iegūstu veselu kaudzi ar lauciņiem, kuri jau ir aizpildīti. Skatos pēc perioda maiņas, jo man vajag tikai 3 mēnešus. Khmm, perioda maiņas iespēja ir nobloķēta. Dīvaini. Zvanu uz tur norādīto telefonu un saku, ka nevaru online versijā nomainīt periodu. Telefona atbildētāja saka, jā, tāda ir viņu online versija. !@#$@#@#.
Sūds nevis sistēma!!

Mazi meklējumi ar google un rezultātā Baltijas apdrošināšanas nams uzvar. Ļoti ērta un vienkārša pasūtīšana (tiesa problēmas ar encoding Firefox pārlūkā), intuitīva saskarne. Easy peasy. Un cena atšķiras par 20Ls no IF Latvija piedāvātās.

Kauns IF! Trīs gadus jau pasūtu polisi, bet cena lielāka nekā aizejot pie cita apdrošinātāja.

PS
Tā nebija reklāma.

JAM ikdiena - Ikdiena ar tehnoloģisku pieskaņu.

Cienījamais mākslinieks izpildīja kompozīciju, kuru bija sarakstījis speciāli Jaunajam Vilnim.� Obanā, kas ar tām estrādes zvaigznēm Krievijā notiek. Ļauti daudzi necenšas pamēģināt savādāku ritmu un melodiju, kā tikai klasisko tuc tuc tuc.� Tāda sajūta nepamet, ka Krievijā estrāde ir bāzēta uz skaistām meitenēm un pieņemamiem džekiem, daudz gaismas, krāsainības, bet mūzika visiem viena. Protams, nav runa par Mumij Trolj vai Bi2, bet nu estrādīte…

JAM ikdiena - Ikdiena ar tehnoloģisku pieskaņu.

Pretēji visiem esošajiem pasaules(?) standartiem, ka augstākā izglītība jāiegūst pēc vidusskolas beigšanas, arī man tā nebija. Turpinājumā būs visai garš teksts.

Pēc vidusskolas beigšanas 1996. gadā iestājos RTU studēt telekomunikāciju un sakaru (neatceros vairs īsti) novirzienā. Pirmais pusgads bija diezgan viegls, jo pamatā tika atkārtoi eksaktie priekšmeti no vidusskolas profilkursiem – augstākā matemātika, fizika, ķīmija, angļu valoda, programmēšana utt. Tā kā skolas laikā nekad neesmu sevišķi piespiedies uz mācībām, jo viss notika “pats no sevis”, tad pirmais pusgads eksaktajos priekšmetos bija viegls. Otrajā pusgadā jau sākās problēmas, jo augstākā matemātika un fizika bija stipri jāmācās, ka man bija diezgan neparasti . Paralēli tam, sāku strādāt arī Baltkom Plus peidžeru centrālē par tehniķi, kas nozīmēja diennakts dežūras un darbu arī skolas laikā. Attiecīgi studijas no tā cieta – praktiski tās tika pamestas.

Turpinot strādāt Baltkom Plus tehniskajā dienestā turpināju uzkrāt tehniskās zināšanas – datoru dzelži, peidžeri (jā, tādi bija) un vispār tehniskas lietas. Paralēli vēl sāku strādāt kādā reklāmas aģentūrā par tehnoloģiju cilvēku, kuram var prasīt visu, kas saistīts ar datoru , Wordu, Excel u.c. samērā primitīvi jautājumi. Sāku arī taisīt weblapas – html ar Frontpage

Tā tas viss turpinājās, līdz peidžeru bizness izbeidzās, paliku tikai reklāmas aģentūrā līdz man piedāvāja darbu Mediaparkā, kas toreiz vēl atradās Elijas ielā 17. Jāsaka, ka tas bija mazliet dīvains periods. Kolēģi bija superīgi, bet īpašnieki bija, khm, maigi izsakoties dīvaini, varētu pat teikt – zombējoši. Tie kas atceras Mediaparka iepriekšējos īpašniekus – sapratīs par ko runāju. Pārējiem atliks vien minēt.

Ne jau par to, īstenībā, ir stāsts. Pastrādājot kādu laiku minētajā interneta risinājumu aģentūrā, kāds viņu klients, man pašreizējais darba devējs, meklēja uzturēšanas speciālistu. Pieteicos un, neskatoties uz to, ka man nebija augstākās izglītības diploma, bet uzkrāta pieredze, šo darbu dabūju.

Mazliet pastrādājot, sāku pieķert sevi pie domas, ka diploms būs nepieciešams kaut vai ķeksīša dēļ, bet nevēlējos vairs studēt ar IT saistītu jomu. Kāpēc man būtu vēlreiz jāapgūst fizika, matemātika un visādi citādi priekšmeti, ja man jau tagad ir pietiekoši labas tehnoloģiskās zināšanas? Gribējās padarbināt smadzenes uz citu pusi, vairāk ar ekonomiku saistītu, vadību utt.� Paskatoties, ko piedāvā Latvijas Universitāte, izvēlējos Ekonomikas un vadības fakultātes piedāvāto Vadības zinības programmu ar Starptautiskā biznesa novirzienu. Mācības sestdienās, 5 gadi…

� o sestdien man ir bakalaura darba aizstāvēšana. Tā kā recenzents ir darbu novērtējis uz “ļoti labi”, tad ceru iegūt labu vērtējumu.

Bet viss šis garais stāsts ir saistīts ar to, ka vērtību zināšanām, kuras ieguvu mācoties LU, sāku novērtēt 25 gadu vecumā, nevis 18. Es zināju ko man vajag, ko gribu un kā to uzkrāt.

Tāpēc iegūt augstāko izglītību uzreiz pēc vidusskolas, manuprāt, ir sasteigts lēmums, sevišķi, ja tu īsti nezini, ko studēt. To var kompensēt ar pieredzi, ja tādas ir, ja nav, tad gan jāmācās uzreiz.

P.S.

Par studijām LU EVF būs cits raksts. Pēc tam, kad aizstāvēšu darbu

JAM ikdiena - Ikdiena ar tehnoloģisku pieskaņu.

Kāda velna pēc Radītājs to ir piemontējis vīrišķā dzimuma organismam? Tā ir vēl viena absolūti nederīga lieta, tāpat kā MXZ pieminētie odi.

Manuprāt, bārda bija vajadzīga tikai vikingu laikmetā, la būtu kur saglabāt alus putas un citas ēdiena paliekas un pēc tam to zelēt. Mūsdienās? Come on, kam vairs vajag bārdu. Ja nu vienīgi rokerim un Ziemassvētku vecītim. Parastam cilvēkam bārda ir tikai apgrūtinājums – jāskuj reizi 3 dienās(kas jau ir pa ilgu), ja vēlies tikt pie savas sievietes superjūtīgās sejas ādas, kura tiek uzturēta pašā labākajā kvalitātē izmantojot ķīmiskos elementus krāsainās bundžās un parasti jāseko līdzi visāda veida atribūtiem, lai to matu likvidētu.

Kad man uz vaigiem parādījās kaut kas līdzīgs bārdai, ko varēja jau sākt skūt, arī Gillette bija laidusi pārdošanā savu Mach 3. Protams, es tos nopirku, jo vēlējos izmantot pašus jaunākos un modernākos ieročus apmatojuma likvidēšanai. Sākotnēji tas Mach 3 bija lielisks. Skūšana noritēja viegli un raiti, bet tikai kādas pirmās trīs reizes ar jaunu asmeni. Khmm, ja ņem vērā, ka 3 asmeņu komplekts maksāja ap 4Ls, tad šāds skūšanās prieks bija diezgan dārgs pasākums.

Kad biju kādu laiku nomocījies, sāku sevi pieķert pie domas, ka diezin vai Gillette ir vienīgais, kas spēj cīnīties ar rugājiem. Nostājoties pie skūšanās stenda veikalā, acīs iekrita (pārnestā nozīmē) Shick skuveklis, kuram asmeņi bija pārvilkti ar trim tieviem tērauda diegiem, lai pasargātu seju no sagriešanās. Mēsls. To sapratu pēc kādas trešās skūšanās reizes.

Turpinot meklējumus, pārtikas veikalā pie kosmētikas stenda pamanīju, ka eksistē arī “izlieto-izmet” tipa skūšanās “kruķīši”, kuriem ir tieši tikpat nazīšu kā krutajiem Gillette un Shick – 3. Maksā tie mazāk kā 2Ls par 4 eksemplāriem vienā iepakojumā. Nopirku. Kā pienāca nākamā skūšanās reize….sasodīts, cik labi skuj. Vēl un vēl, velku tik velku, gandrīz pliku galvu noskuju, cik labi skuj.

Viss, mocības bija beigušās. Tagad vairs neskatos uz dārgā gala skuvekļu pusi, jo tas ir viens vienīgs reklāmas triks, kas mēģina pārdot ultra tech lietas, no kurām liela jēga nav.

Ak jā, lietoju šo:

� ī tiešām nebija konkrēta produkta reklāma.

JAM ikdiena - Ikdiena ar tehnoloģisku pieskaņu.

Nesakot sievietēm
Laima Muktupāvela, rakstniece

Aicinot sabiedrību aizstāvēt sievietes, mani palūdza uzrakstīt publisku vēstuli par dzimumu līdztiesības likuma nepieciešamību. Par to, lai publiskajā telpā nepieļautu seksismu pret meitenēm un sievietēm, lai seksuālo pakalpojumu pircējus sodītu, lai netiktu pieļauta vardarbība pret sievieti. Saņemot uzaicinājumu, biju pat tā kā pagodināta. Man jau patīk, ka sievietes darbojas.

Taču viss notika citādi.

Sparīgi uzrakstīju pirmo teikumu un… tā tas arī palika. Redziet, daļa manis tomēr balso par seksismu, bet to nedrīkstu teikt. Esmu par veselīgu seksu, par dziņām, kas ir cilvēka kā dabas daļas neatņemami elementi! Ja vien es varētu, pat paredzētu, ka ar likumu visiem būtu jādzīvo ilgi, laimīgi un mīlestībā!

Īstenībā manī sēž nobiedēta reāliste, bet to es nevienam nedrīkstu teikt. Tāpēc vēstuli neuzrakstīju. Es meloju, ja saku, ka esmu humāna. Redziet, esmu par nāvessodu. Jā! Bet es nedrīkstu teikt, tas nav moderni, eiropeiski, tāpēc es burbstu klusējot. Jo sevī, klusībā, esmu par nāvessodu visiem tiem, kuri savas dziņas apmierina, izmantojot bērnus un pretojošās sievietes. Galvu tādiem noraut būtu par maz, es klusējot domāju. Bet nesaku. Baidos no publiskas apriešanas.

Ja godīgi, tad riebekļiem, kuri ir mocījuši bērnus un sievietes savas labsajūtas dēļ, es novēlu izciest tādas pašas ciešanas, kādas viņi sagādā saviem upuriem. Zināt tādu ēdienu Spožā karpa? Zivi izceļ no baseina; turot aiz žaunām, aplej ar verdošu ūdeni, ātri notrauš zvīņas, atgriež vēderu, izņem zarnas, pāris reižu iešņāpj ar nazi filejā, aši iemērc verdošā eļļā. Ja ēdiens pagatavots pareizi, pasniedzot karpu, žaunas kustas, acis ir spožas, apceptais ķermenis vēl kustas. Dzīvs. Tāpat lai notiek ar Justīnes slepkavu, es klusībā domāju, bet skaļi nesaku. Tādiem lēnām vārīties eļļā, kamēr atlec viņu nešķīstās miesas. Tikai nesaku, jo tas ir pret cilvēkmīlestību un kristiešu publiskajiem vārdiem, ka ikviens var kļūdīties un ka ikvienam var būt dota iespēja laboties, bla, bla, bla…

Nelabosies. Zeku kodeksu par bērnu izvarotājiem zināt? Pat zemākās kastas ieslodzītajam ir tiesības nosist tādu, kurš nomocījis bērnu vai vecu cilvēku. Agrāk tādi neiznāca no labošanas iestādēm, man ir stāstīts. Kodekss paredzēja viņus nosist! Tās ir manas klusās pārdomas, ko es nespēju uzlikt uz papīra, lai zem tām vēl parakstītos citas sievietes.

Un vēl — otra mana daļa klusībā balso par to, lai tie, kuri vēlas seksot, lai to dabū, bet es jau to skaļi nesaku. Nu lai tiek viņiem — gan sievietēm, gan vīriešiem, bet to jau es publiski neizpaužu. Jo ir izteikts priekšlikums sodīt tos vīriešus, kuri seksuālos pakalpojumus pērk. Jo pieņemts prostitūtas nosodīt. Fui, viņām! Jā, jā, esmu par profesionalkām, kuras nodarītu to seksošanās lietu labi, bet nav jau pieņemts viņas slavēt. Lai ir tādas sievietes, kurām sekss patīk. Ar darba, sanitāro un nodokļu maksātājas grāmatiņu. Lai viņām būtu iespēja mācīties kvalifikācijas celšanas kursos, lai vīrieši nesaņemtu surogātu. Bet nedrīkst jau iepīkstēties. Lai tādi dīvaiņi, kas cīnās ar savām novirzēm, var mierīgi aiziet pie viņām, lai liek mierā meitiņas un puisīšus. Lai neapmierinās, skatoties uz mazu meitenīšu sāpēm, asarām un pirmajām asinīm. Lai netirgo dzīvos vergus.

Vēl vairāk! Ja varētu, es visiem veikaliem aizliegtu izlikt reklāmas ar pusģērbtām nepilngadīgām lolitām, kuru šķīstās mutītes uzkrāsotas — kā Nabokovs raksta — “…pēc izspaidītām ķiršogām”, kad viņas reklamē jogurtu. Savām rokām norautu plakātus, kur sievietes ar paplestām kājām, slapjiem zodiem reklamē… katlus vai pannas. Būtu mana teikšana, es bļautu uz ielu stūriem jaunajām māmiņām: “Māmiņas, klēpis ir svētums. Simboliski tas vienmēr tāds bijis! Piesedzams, apslēpjams! Atsedzot klēpi, izspīlējot milzu vēdera mākonī vēl nedzimušo bērnu, jūs pakļaujat to ļaunai acij.”

Ja tik es varētu, tad ar likumu pavēlētu skuķēm izjust viņu jaunību, skuķismu. Jā, jā, tā ir reklāmas vardarbība, seksisms, kas pusaugu skuķes mudina izskatīties kā palaistuvēm. Bet es jau nedrīkstu ne iepīkstēties. Kad nomurminu — vislabākās pretapaugļošanās tabletes ir vienkārši negulēt ar zeņķiem, tad paziņo, ka esmu vecmodīga. Kad vēlāk sievietes nevar tikt pie bērniem, ņemas, skaitīdamas auglīgās dienas, man atsaka, ka tā skaitās ģimenes plānošana.

Viņi blenž. Mūsu krūtis viņus bombardē. Ar pupiem atdauzām vīriešu jutekļus. Slēpta vardarbība. Pēc tam nebrīnīsimies, ka viņiem negribas mums bučot roku. Tikai seksu. Vēl kaut ko vairāk. Nepilnvērtības pilni, neapmierināti ar sevi un enerģiski karojošajām sievietēm, tādi uzbrūk meitenītēm.

Tāpēc es nerakstu vēstuli visu vārdā. Un nezinu, vai sievietes mani atbalstītu, ja es šajā vēstulē piebilstu, ka ar likumu būtu jālimitē krūšu, vēderu, kāju atsegšana publiskajā telpā. Patiktu, ja pa ielām atkailināti staigātu vīrieši? Nav dzimumiem līdztiesības, tiešām nav, es mulsi piebalsoju cilvēktiesību aizstāvjiem. Vīriešu žēl.

Bet sievietēm to nesaku.

Ņemts no http://www.diena.lv/kulturas_diena/lasit.php?&id=305919

JAM ikdiena - Ikdiena ar tehnoloģisku pieskaņu.